Rezervējiet vakariņas online!
— tūlītējs rezervācijas apstiprinājums
— nekādu slēptu izmaksu
Neredzēt nenozīmē neredzēt, bet redzēt citādi. Jauna pasaule, kura dod iespēju izpausties sajūtām, iztēlei, garšai, smaržai. Iespēja atklāt ko jaunu sevī, saprast tumsu, sajust nesajusto.
Piedāvājam unikālu iespēju Latvijā, sadarbībā ar Latvijas Neredzīgo biedrību - vakariņas pilnīgā tumsā.
Jūs apkalpos zinoši, neredzīgi viesmīļi.
Iespēja saprast, kā jūtas neredzīgs cilvēks un gūt īpašas izjūtas. Vakariņojot divu stundu garumā Jums mainīsies garšas, smaržas, taustes sajūtas un paspilgtināsies visas maņas. Par Jums rūpesies mūsu personāls, kam varat pilnībā uzticēties, jo viņi tumsā jūtas tikpat droši, kā redzīgie gaismā!
Vakariņas tumsā norisinās sadarbībā ar Hotel Grand Palace restorānu.
Grand Palace Hotel, Pils street 12, Riga
1. Izvēlaties dienu, kad vēlaties baudīt vakariņas;
2. Izvēlaties ēdienkarti;
3. Izvēlaties viesu skaitu un nosūtiet savu pieprasījumu uz e-pastu riga@blinddreams.com ;
4. Pēc rezervācijas apmaksas uz norādīto e-pastu saņemsiet apstiprinājumu.
5. Lūdzam veikt rezervāciju divas dienas iepriekš.
6. Neierašanās gadījumā, nauda netiek atgriezta.
7. Vakariņu sākums plkst. 19:30 un ilgums - 2 h.
8. Pēc vakariņām būs iespēja pavadīt brīdi sveču gaismā.
9. Pēc dāvanu karšu derīguma termiņa beigām, tās vairs nav derīgas.
Sapņojiet un ticiet brīnumiem!
 |
 |
 |
 |
 |
|
Profesija atrod mani
Visi, kas pazīst Alekseju Poplavski, varētu viņu raksturot kā mierīgu, smaidīgu jaunu cilvēku ar augstu pienākuma apziņu. Viņš šo mieru saglabā arī situācijās, kad citiem jau emocijas lauztin laužas uz āru. Viņš nedod nelūgtus padomus, nemetas nepārdomātās vārdu divkaujās, bet ir patiess, uzticams un draudzīgs. Visas šīs īpašības ir vajadzīgas arī profesijā, kurā Aleksejs strādā tagad, bet laikam jāsāk viss no sākuma, lai iepazītu puisi pa īstam.
Viņš piedzima un pašus pirmos bērnības gadus pavadīja Rīgā, lai gan no šī dzīves posma savu atmiņu nav. Bērnības atmiņas saistās ar Jūrmalu, uz kurieni ģimene pārcēlās, kad zēnam bija divi vai trīs gadi. Aleksejs kopš dzimšanas redz tikai gaismu, bet nekādu diskomfortu tāpēc nav izjutis, jo nezinājis, kā tas ir — redzēt. «Vienkārši redzu gaismu un viss,» saka puisis. Sākumā dzīvojuši Dubultos, bet vēlāk pārcēlušies uz Sloku. Zēns apmeklējis bērnudārzu Kauguros, kur viņu pieņēma kā savējo (tas nebija specializētais bērnudārzs). Tā kā bērnudārzs atradās patālu no mājām, nācās tur arī nakšņot, tikai nedēļas nogales pavadītas mājās. Bijis jautri, daudz dziedājuši — gan audzinātājas, gan bērni. Kādā pasākumā arī Aleksejs nodziedājis vienu dziesmu, bet jau tad sapratis, ka solo dziedāšana nav īsti viņa lauciņš.
Kad tuvojies skolas vecums, zēns uzzinājis, ka būs jāapmeklē Strazdumuižas internātvidusskola Rīgā, kur mācās vājredzīgi un neredzīgi bērni. Diena, kad bija jābrauc iesniegt dokumentus, izvērtās interesanta. Pirmā skolas diena nez kāpēc zēnam gan nav patikusi. Vispār jaunākajās klasītēs, sevišķi pirmajā, izjutis diskomfortu, varbūt tāpēc, ka tālāk no mājām... Lai nu kā, vēlāk jau viss bijis labi. Pirmā skolotāja bija Gundega Koziola. Mācības pirmajā klasītē uzsākuši pieci bērni — Anna, Igors, Edijs, Dmitrijs un Aleksejs. Interesanti tas, ka četri no viņiem nāca no ģimenēm, kuru sarunvaloda mājās bija krievu. Tātad bez paredzētajām mācībām bija labi jāapgūst arī latviešu valoda. Pēcpusdienās gan mācību sagatavošanas, gan brīvais laiks tika pavadīts kopā ar paralēlklasi. Vienpadsmitajā klasē abas šīs klases apvienoja, bet līdz tam klases sastāvā krasas izmaiņas nebija. Vēlāk līdz pat desmitās klases beigām klases audzinātāja bija skolotāja Biruta Balčuna, kura mācīja gan latviešu valodu un literatūru, gan matemātiku, otrajā un trešajā klasē arī darbmācību. Bija arī skolotāji Albīna Vildere, Broņislava Čerņiševa, Arvīds Lutkēvics.
Vidusskolā klases audzinātājs bija skolotājs Valdis Vīksne. Sākot ar vienpadsmito klasi Aleksejs dziedājis ansamblī, ko vadīja skolotāja Irēna Ozoliņa. Dziedāšana korī jaunākajās klasēs Aleksejam nešķiet tik nopietna.
«Kā tad ar to ģitāras spēli? Vai tevi kāds rosināja mācīties vai tev vienkārši patika?» pajautāju. «Neviens neierosināja. Kad 1998. gadā atbraucu no Zviedrijas (tur mums bija nometne divu nedēļu garumā), ģimenes paziņa atdeva elektroģitāru, kuru viņam vienkārši nebija kur likt. Viņš jautāja, vai es gribu. Teicu, ka varētu pamēģināt,» stāsta Aleksejs. «tā tu tiki pie ģitāras un tad sāki mācīties... Vai tev kāds palīdzēja?» «Atklāti sakot — neviens. Es sēdēju mēģināju, kā pareizāk spiest. Paņēmu ģitāru, kā pareizi jāņem, tad pa stīgām spiedu, kā būs skanīgāk. Es varēju saprast. Man jau bija tā absolūtā dzirde vai kā tur...»
«Tad tu mācījies un spēlē pēc dzirdes?»
«Vienpadsmit gadu garumā jau. Neteiksim, ka bija ļoti viegli, bet nebija arī grūti.» Mazliet palīdzējis un ierādījis sarežģītākus akordus klasesbiedrs un labākais draugs Dmitrijs, kurš ģitāras spēli apgūt sāka nedaudz ātrāk, un viņam, savukārt, palīdzējis brālis. Astotajā klasē abi puiši jau varēja kooperēties un kaut ko spēlēt kopā. Spēlējuši vienā skolas koncertā — Dmitrijs dziedājis un spēlējis ritmu, bet Aleksejs piespēlējis solo. Draugu lokā un paši savam priekam muzicējuši daudz.
Pabeidzis skolu, Aleksejs domājis, ka sākumā nekas nebūs, ka kādu gadu vai pusotru vajadzēs tāpat padzīvot mājās. Pēc gada puisis izmantoja iespēju trīsarpus mēnešus apgūt LNB RC pilnu rehabilitācijas kursa programmu. Jautāju Aleksejam, vai viņš iemācījās šajos kursos kaut ko jaunu. «Jā, priekš tiem laikiem iemācījos kaut ko jaunu. Es jau ēst gatavot nemācēju, tagad daudzmaz kaut ko varu pagatavot. Iemācījos arī labāk orientēties Strazdumuižas ciematā un Juglā vispār. Datorprasmes sāku apgūt skolā devītajā klasē informātikā. Sākumā bija bailes tam datoram skarties klāt, ka kaut ko neizdzēš. Rakstīt uz datora es skolā iemācījos, tas nenoliedzami. Rehabilitācijā apguvu nopietnākas zināšanas — interneta lietošanu, programmu instalācijas.» Vairākus mēnešus pēc minēto kursu pabeigšanas Aleksejs iegādājās datoru, kad pēc laiciņa pieslēdza arī internetu, tad iegūtās zināšanas varēja sākt izmantot praktiski, dators tika lietots ik dienu, līdz ar to arī zināšanas vēl vairāk padziļinājās.
Neviens nenoliegs, ka cilvēkam ar redzes invaliditāti profesiju izvēles iespējas ir ierobežotas. Puisis vēlējās atrast darbu, kur varētu izmantot savas prasmes strādāt ar datoru, viņu nevilināja ne muzikanta, ne pinēja, ne arī kāds cits amats. Var teikt, ka profesija atrada Alekseju. Divus gadus pēc skolas beigšanas viņu uzaicināja strādāt žurnālā «Rosme» par datu ievades operatoru. Tur viņš nostrādāja divus gadus subsidētajā darbavietā. Tur bija darbs ne tikai ar datoru, bet arī ar Braila printeri, tekstu skenēšana, kā arī citi lielāki un mazāki darbiņi. Brīvo laiku puisis izmantoja, lai ne tikai pats baudītu dziesmu un mūzikas skaistumu, bet arī, lai priecētu citus. Vienu sezonu viņš dziedāja korī «Jolanta», kur ar savu balsi papildināja ne visai kuplo tenoru pulciņu, bet vairākos LNERB darbinieku rīkotajos pasākumos pavadīja dziedātājus ar ģitāras spēli. Nereti Aleksejs pa telefonu sniedza konsultācijas jaunākajai māsai Jūlijai, kā pildīt skolas uzdevumus latviešu valodā (gribas piebilst, ka brālis un māsa, kura ir 13 gadus jaunāka, savā starpā gandrīz vienmēr runā tikai latviski).
Divi gadi aizritēja, bija uzkrāta zināma darba pieredze. 2011. gada augustā Aleksejs piedalījās jauniešu nometnē «Tilts uz veiksmi», bet 2012.gada jūlijā — darbnīcā «Tilts uz veiksmi», kas notika Eiropas sociālā fonda (ESF) un Latvijas valsts finansētā Labklājības Ministrijas (LM) sadarbībā ar LNB projekta «Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā» ietvaros.
Par abiem minētajiem pasākumiem jau esam stāstījuši «Rosmes» iepriekšējos numuros. Šajās nometnēs sākās Alekseja un Ilzes draudzība, kas ienes prieku un gaišumu abu jauniešu dzīvēs.
2011. gada rudenī puisis sāka apmeklēt Jūrmalas NB TO dienas centru, kur bija nodarbības ēdiena gatavošanā un mājamatniecībā. Tā paša gada decembrī viņam piezvanīja no NB un piedāvāja iespēju strādāt par... viesmīli! Viņu iepazīstināja ar ideju, ka būs jāapkalpo viesi, kas ieradīsies paēst vakariņas pilnīgi tumšā telpā. Uz pirmajām pārrunām janvārī objektīvu iemeslu dēļ Aleksejs neieradās, bet februārī uz otrajām pārrunām gan. Viņš piekrita apgūt viesmīļa profesiju. Tad notika apmācības. Telpas apgūt palīdzēja un sākotnēji izvadāja uz kursiem NB speciālisti Svetlana Sproģe un Gatis Grīntāls.
Mācību noslēgumā jaunajam viesmīlim bija jāparāda sava prasme, pasniedzot ēdienu saviem darba devējiem un sadarbības partneriem.
Jau otro reizi Aleksejs varētu teikt: «Profesija atrada mani», tikai šoreiz ne pie datora, bet pilnīgi citā nozarē. Jūnijā sākās darbs telpās itāļu restorānā «Del Popolo», kas turpinājās līdz septembra sākumam. Vēlāk dažādu apsvērumu dēļ šī sadarbība izjuka, «Blind Dreams» pārcēlās uz citām telpām. «Tagad sadarbojamies ar jaukta tipa restorānu «Ambiante» pie viesnīcas «Konventa sēta»,» stāsta Aleksejs. Viņš ieved viesus tumšajā telpā, apsēdina pie galdiņiem. Sākumā piedāvā vīnu vai ūdeni — ko nu katrs vēlas, tad tiek pasniegti ēdieni, kuri jau iepriekš internetā pasūtīti un apmaksāti. Pavisam ir četras ēdienkartes, katrā četri ēdieni — uzkodas (salāti), zupa, otrais ēdiens un saldais. «Vai tev patīk savs darbs?» pajautāju. «Jā, ļoti!» nevilcinoties atbild Aleksejs.
«Tu savus pienākumus zini, tu katru reizi neuztraucies, kā būs?»
«Tagad vairs neuztraucos, vai nesajuks ēdienkartes, jo jāzin ir viss no a līdz z.»
«Tev tā ir kādreiz bijis, ka sajukušas?»
«Ka sajukušas? Nē, nav bijis.»
«Vai ir tādi klienti, kas tev vairāk patīk vai mazāk patīk?»
«Jā, tādi ir, bet visumā viņi ir pozitīvi, neviens ar tādām negatīvām emocijām uz āru nenāk. Viens ir noslēgtāks, otrs — atvērtāks, un tā.»
«Kādas tautības klienti jums pārsvarā ir?»
«Pārsvarā latvieši nāk (smaida), bija ārzemju tūristi arī, krievi, Latvijas angļi, kas te dzīvo, bet nerunā latviski, piemēram, sieva runā, bet vīrs ne, viņiem šeit ir sava firma. Igauņi ir bijuši. Lielākais skaits apmeklētāju vienā reizē ir bijis 24 cilvēki. Kādreiz ir tikai divi.» Galdiņus tumšajā telpā ienes pēc vajadzības, atkarībā no apmeklētāju skaita. No blakus telpas skan mūzika, tās skaļums tiek regulēts.
«Neredzēt nenozīmē neredzēt, bet redzēt citādi. Jauna pasaule, kura dod iespēju izpausties sajūtām, iztēlei, garšai, smaržai. Iespēja atklāt ko jaunu sevī, saprast tumsu, sajust nesajusto.» – šādu jaunu unikālu iespēju Latvijā piedāvā projekts «Blind Dreams» sadarbībā ar Latvijas Neredzīgo Biedrību — paēst vakariņas pilnīgā tumsā. Apkalpo zinoši neredzīgi viesmīļi.
«Blind Dreams» interneta mājas lapā vakariņas tumsā ir raksturotas kā «Iespēja gūt īpašas izjūtas un saprast, kā jūtas neredzīgs cilvēks. Vakariņojot divu stundu garumā Jums mainīsies garšas, smaržas, taustes sajūtas un paspilgtināsies visas maņas. Par Jums rūpēsies mūsu personāls, kam varat pilnībā uzticēties, jo viņi tumsā jūtas tikpat droši, kā redzīgie gaismā!»
Tātad apmeklētāji ierodas Vecrīgas viesnīcas «Konventa sēta», pasākuma telpā «Pie mūra», kur viņus sagaida, iepazīstina ar vakara niansēm un pavada līdz vakariņu vietai «Blind Dreams» pārstāvis, tālāk par viņiem jau rūpējas neredzīgs viesmīlis. Aleksejs ir pirmais šāds viesmīlis Latvijā. Mēs, viņa draugi, lepojamies ar Alekseju, mēs ticam, lai arī kādus pavērsienus un pārsteigumus sagādās dzīve, Aleksejs tiks ar tiem galā, blakus būs ģimene un draugi, kā arī izpalīdzīgi un saprotoši darbabiedri.
Inita Ozoliņa